4. februārī Svētā Lūkas centrā notika interaktīvās fotoizstādes “Mana dzīve no iekšpuses, jeb Kā es sajūtos dzīva” atklāšana. Modele un māksliniece Saša Iva praktizē performer-art, un šī ir viņas pirmā izstāde, kurai māksliniecisko materiālu jauniete veidoja sešu gadu garumā.

Vernisāžā, kopā ar daudziem desmitiem fotogrāfiju, ko veidojuši vairāk nekā 20 mākslinieki, bija skatāma arī instalācija, kas vedina uz “stalkera” pieredzi (autore apmeklēja Černobiļas atsvešinājuma zonu), kā arī video par pamestām ēkām Latvijā. Urbāntūrisms jeb pilsētas izpēte – vēl viena Sašas un viņas draugu aizraušanās.

Moderatore, ekspozīcijas idejas autore Margarita Svečkova ierosināja izstāžu telpu veidot labirinta formā, un tā nav nejaušība: izstāde apvienoja fotogrāfijas, kas izpildītas visdažādākajos stilos un krāsu gammās – no melnbaltās ģeometriskās klasikas līdz fotofilmiņu eksperimentiem un amatierlīmeņa bildēm no telefona. Pārstaigājot zāli, var redzēt šiku-retro amerikāņu 1950. gados un kabarē atbalsis, un sižetus no PSRS sabrukuma laikmeta, un tīņus vārtrūmēs 2000. gadu sākumā, un 2010. gadu sākuma gotiku, un visbeidzot, atgriešanās atpakaļ nākotnē – darbu sērija, kas tapusi mirušajā zonā, Černobiļā.

Modeles prasme iemiesoties tik dažādos tēlos rada apbrīnu, sajūsmu. No elegantas fashion-modeles varone absolūti harmoniski pārvēršas par dumpīgu pusaudzi, kas velk cigaretes dūmu tualetē (lai pieaugušie neredzētu!), vai par vidusskolnieci ar nevērīgi sasietu sarkano kaklautu no vēlīnā sociālisma laikmeta. Ak, kā žņaudz šis kaklauts, tas ir kā cilpa ap kaklu (ironijas un ņirgāšanās par ideoloģijas stingrajiem rāmjiem ir vairāk nekā pietiekami)!

Šķiet, ka modelei ir par šauru fotogrāfijā vien – šis žanrs priekš viņas ir pārāk statisks. Kontrastā ar mirušajiem graustiem, nolupušām sienām un dieva aizmirstām lokācijām varone ir neticami emocionāla un dzīva – mākslas atkailinātais nervs nevar atstāt skatītāju vienaldzīgu. Autore ir maksimāli atklāta ar savu sarunu biedru, viņa dalās ar to savās sāpēs, pārdzīvojumos, savā nešablonu pasaules redzējumā.

“Fotosesijās metos ar galvu iekšā radošajā procesā, es varu fotografēties mīnus 20 grādu salā, apakšveļā, ienirt aukstā ūdenī, varu gulēt uz grīdas pamestā muižā un justies absolūti komforti. Es fotografējos galvenokārt priekš sevis, bet reizēm mani aicina uz dažādiem projektiem un žurnāliem. Es nemīlu standarta fotosesijas, studijas, fashion un glamour. Man patīk neparasti tēli, kas nāk no iedvesmas, ko radu pati. Ar fotosesiju palīdzību es izdzīvoju emocijas, tas mani dara laimīgu, brīvu un dzīvu,” stāsta Saša Iva. Autore atzīst, ka vērtīga ir saskarsmes pieredze ar skatītāju, viņa ir atvērta jaunām idejām un profesionālai sadarbībai.

Fotoizstāde apskatāma līdz 18. februārim Svētā Lūkas centrā (Bārddziņu ielā 2). Atbalstīt Centra darbību un iegūt jebkuru no izstādītajām fotogrāfijām iespējams, ziedojot no 2 eiro.

VikaTrenas (tulkoja Dzintra S.)